Nu tā, ir sācies jauns gads, jau laiciņu plānoju tikt prom no šīs vietas, kuru sauc par manām mājām. Laikam jau tā ir, ka šeit ilgu laiku nekā nebūs. Es strādāju veikalā par pārdevēju, zinu ka man nevaidzētu sūkstīties, bet es to nedaru, jo esmu diezgan mērķtiecīgs, un ar savu prātu ar kura palīdzību apguvu 2009. gadā gramatveža arodu, bija tikai viens variants, un tas man prātā skanēja apmēram šādi : "Šeit nav NĀKOTNES!". Tagad mana ceļazīme rāda uz Londonu. Sals, sniegs... mani neapturēs. Ar valodu esmu uz tu. Ir skumji domājot ka draudzene un visi tuvinieki paliek šeit, bet, jo ātrāk, jo labāk. Esmu jau pietiekami ilgi kavējies šajā bezdibenī. Un tā tagad white dove lidos prom. Bet drīzumā došu ziņu, kā man klājas.
